Vajag varoņdarbus

Šodien informācijas aģentūras “Интерфакс” telpās preses konferenci sniedza Sergejs Markovs – Kremlim pietuvinātais Krievijas Politisko pētījumu institūta direktors, tagad arī Valsts domes deputāts no partijas “Vienotā Krievija”.

Pēc deputāta-politologa domām, Dmitrijs Medvedevs 2012. gadā tiks ievēlēts par prezidentu otro reizi, ja sava pirmā pilnvaru termiņa laikā veiks kādus “varoņdarbus”, kā to jau ir izdarījis viņa priekštecis Vladimirs Putins. Tikai tādā gadījumā Medvedevam ir cerības kļūt par “nacionālo līderi” un uzvarēt vēl vienās vēlēšanās.

Vispirms Markovs uzskaitīja tos “varoņdarbus”, kurus ir paveicis Putins:

1. Radikālo islāmistu un bandītu sagraušana Ziemeļkaukāzā;
2. Oligarhu apspiešana un kontroles pār gāzes un naftas tirdzniecības ienākumiem;
3. Ekonomiskās krīzes pārtraukšana Krievijā.

Par pirmo punktu – pietiek palasīt ziņu listes par bezpriģelu Ingušijā, lai būtu skaidrs, ka nekāda noturīgā kārtība Kaukāzā ieviesta nav. Otro punktu Markovs tieši attiecina uz “ЮКОС” un Mihailu Hodorkovski, aizmirstot par nesen publiskoto pasaules bagātāko cilvēku sarakstu, kur tika konstatēts, ka Krievija ieņem tagad otro vietu pasaulē pēc miljardieru skaita (alumīnija magnāts Oļegs Deripaska ir 9. vietā pasaulē). Tagad Krievijā pastāv tikai tie oligarhi, kas spēj strādāt saskaņoti ar Kremli un ir gatavi vajadzības gadījumā ar saviem īpašumiem dalīties. Trešais punkts nav nekāds varoņdarbs – Putina nopelna tajā, ka naftas cenas ir tādas, kādas tās ir, faktiski nav nekāda.

Markovs norādīja arī uz tiem veicamajiem pasākumiem, kas Medvedevam varētu tikt pieskaitīti kā varoņdarbi.

1. Korupcijas samazināšana Krievijā;
2. Reāla ekonomikas pārorientēšana no izejvielu atkarības uz inovatīvo kapitālu. Vajag “lai krievu uzņēmēji un ražotāji iekarotu tirgus un pirktu kaut kādus IBM”;
3. Bezvīzu režīma ieviešana ar Eiropas Savienību.

Zīmīgi, ka Markovs runā par korupcijas samazināšanu, nevis izskaušanu: “Vajag panākt, lai uzņēmēji un ierindas pilsoņiredzētu, ka no viņiem kukuļus neizspiež vai arī izspiež mazāk”. Otrais Markova definētais “varoņdarbs” ir tipisks Krievijas elites Eiropas un Rietumu iekarošanas plāna punkts. Ja nevar pakļaut politiski (caur starptautiskajām organizācijām, kur visticamāk turpina nožēlot, ka reiz Krievija Borisa Jeļcina laikā tika tajās piesaistīta), tad pakļaus ekonomiski. Trešā mērķa piepildīšanu diez vai pieļaus pati Eiropas Savienība, baidoties no otrā punkta piepildīšanas. Francijas kūrorts Courchevel (Куршавель) eiropiešiem varētu būt gana labs piemērs tam, kas notiek, kad pārāk daudz krievu tūristu sāk regulāri pulcēties vienā vietā.

Par preses konferences norisi sīkāk lasiet šeit.

Foto no MinnPost.

Ukraina

Ukraina šodien ir piešķīrusi politisko patvērumu Olgai Kudrinai – Krievijas nacionālboļševiku aktīvistei, kura tika notiesāta uz 3,5 gadiem cietumā par plakāta “Путин, уйди сам!” izkāršanu uz toreizējās viesnīcas “Россия” sienas starp 9. un 10. stāvu. Desmit metrus garais lozungs toreiz Kremļa priekšā karājās vairāk kā divas stundas.

Līdz ar to vairākiem nacionālboļševiku politieslodzītajiem ir pievienojies arī pirmais oficiāli reģistrētais politemigrants. Visu šo laiku Kudrina ir slēpusies Ukrainā un nav ieradusies uz tiesām. Ukraina politiskā bēgļa statusu ir piešķīrusi uz vienu gadu, ar nosacījumu, ka katru gadu lēmums tiks skatīts atkārtoti, ņemot vērā politisko klimatu Krievijā.

Krievijas un Ukrainas attiecības jau bojājas sistēmiskā raksturā un arī fakts, ka Ukraina sāk pieņemt Krievijas politiski vajātos cilvēkus (šis nav pirmais gadījums – iepriekš šāds statuss tika piešķirts kādam žurnālistam, vēl viens nacionālboļševiks ir iesniedzis nepieciešamos dokumentus), nepaliks nepamanīts. Nemitīgie gāzes kari ir kļuvuši teju par ikdienas ziņām (šodien kļuva zināms, ka Ukrainai gāze varētu kļūt par 80% dārgāka), bet Ukrainas teritorijā esošie Krievijas armijas objekti sāk atklāti konfliktēt ar vietējo varu.

Tikmēr pašā Ukrainā iekšpolitiskā situācija arī nav labāka. Pēdējās parlamenta vēlēšanas bija pirms vairākiem mēnešiem, tomēr līdz šim ir notikušas tikai dažas parlamenta sēdes, jo Janukoviča Reģionu partija vienkārši bloķē parlamenta sēžu zāles prezidiju un neļauj parlamenta spīkeram atklāt sēdi. Valdības vadītāja Timošenko regulāri kašķējas ar prezidentu Juščenko (viskarstāk par to pašu gāzi), bet gaisā virmojošā ideja par Ukrainas iestāšanos NATO turpina šķelt jau tā sašķelto valsti.

Vispār, tas, kas notiek Ukrainā, ir nosaucams pavisam vienkārši – tā ir demokrātija. Demokrātiskas valsts pamatus viņi ir iedibinājuši, un atpakaļceļa tur vairs nav, taču pie kaut kādiem kompromisiem nonākt nespēj pat valdošās koalīcijas ietvaros.

Foto no NBP mājaslapas.