Preses brīvība pasaulē 2007. gadā – kļūst sliktāk

Preses brīvība 2007. gadā ir kārtējo reizi samazinājusies un šāda tendence ir   vērojama jau sesto gadu pēc kārtas, tā apgalvo cilvēktiesību aizstāvji no nevalstiskās ASV organizācijas Freedom House (FH).

Izplatītajā organizācijas ikgadējā pārskatā ir fiksēti preses brīvības “satraucoši ierobežojumi” Pakistānā, Bangladešā, Vjetnamā un Šrilankā. Organizācija tāpat pauž nopietnas bažas par žurnālistu drošību tādās valstīs kā Meksika, Krievija un FIlipīnas.

Kā izskatās pasaule kopumā?

Statuss	Valstu skaits	Procenti
Brīvas valstis	72	37%
Daļēji brīvas valstis	59	30%
Nebrīvas valstis	64	33%
Kopā	195	100%

 

• Centrālā un Austrumeiropa / bijusī Padomju Savienība: reģions uzrāda lielu atkāpi no preses brīvības pamatprincipiem. Krievija, Gruzija, Kirgīzija un dažas centrāleiropas valstis ir kļuvušas mazāk brīvas. Kopumā tikai 18% no reģiona iedzīvotājiem dzīvo sabiedrībās ar brīviem masu medijiem
• Vidējie Austrumi un Ziemeļāfrika: Neierobežotāka pieeja dažādiem masu medijiem, kā satelīttelevīzijai un internetam ir veicinājusi brīvu mediju izpaltību reģionā. Ēģipte ir labs piemērs, kur žurnālisti, izrādot pastiprinātu vēlmi strādāt bez cenzūras, ir novietojuši savu valsti “daļēji brīvo valstu” grupā
• Āzija: Būtiski preses brīvības ierobežojumi ir reģistrēti vairākās valstīs – Pakistānā, Bangladešā un Šrilankā. Vjetnamas valdība ir vērsusies pret disidentiski tendētajiem žurnālistiem un rakstniekiem, liedzot tiem publicēšanās iespējas
• Amerikas: Galvenais aspekts tiek likts uz Meksiku, kur preses brīvības reitings turpina kristies dēļ vardarbības pret žurnālistiem un uzbrukumiem no varas iestādēm uz masu medijiem
• Āfrika: Šis reģions 2007. gadā ir mainījies visvairāk. Galvenās izmaiņas saistās ar Centrālāfrikas Republiku un Nigēriju – abas valstis tagad skaitās kā nebrīvas. Kā galvenie iemesli tiek minēti politiskie un militārie konflikti
• Rietumeiropa: Reģions joprojām ir visbrīvākais pasaulē, par spīti preses brīvības indeksu kritumiem Portugālē, Maltā un Turcijā. Turcija ir vienīgā valsts reģionā, kas tiek ierindota “daļēji brīvo valstu” kategorijā

Baltijas valstis un NVS

• Igaunija – 16.vieta
• Lietuva  – 27. vieta
• Latvija – 44. vieta
• Ukraina – 113. vieta
• Gruzija – 129. vieta
• Krievija – 171. vieta
• Baltkrievija – 188. vieta

Pētījuma autori Latvijas indeksa kritumu par trīs indeksa punktiem skaidro ar valsts iejaukšanos sabiedrisko masu mediju darba kārtībā, sakarā ar Krievijas atspoguļošanu (acīmredzot, domāts “zvans no augšas” par dokumentālās filmas “Putina sistēma” nerādīšanu konkrētā datumā). Latvijai vēl ir raksturīgs privāto masu mediju īpašnieku caurskatāmības trūkums.

Krievijā ir noticis būtisks preses brīvības kritums, apstākļos, kad simtiem žurnālistu tiek inkriminētas krimināl un civillietas, vismaz divi žurnālisti ir ievietoti psihiatriskajās slimnīcās pēc tam, kad tie kritizēja vietējās varas orgānus. Krievija masu medijiem joprojām ir viena no bīstamākajām valstīm pasaulē. Pārskatā ir atzīmēti divi gadījumi, kad vietējo varas iestāžu darbība ir novedusi žurnālistus līdz pašnāvībai.

Pirmās un pēdējās

• 1 – Somija
• 2 – Islande
• 3 – Dānija
• 4 – Norvēģija
• 5 – Beļģija
• 24 – ASV
• 28 – Lielbritānija
• 181 – Ķīna
• 193 – Turkmenistāna
• 194 – Birma
• 195 – Ziemeļkoreja

Tālākai lasīšanai

Preses relīze

Rādītāju tabulas (PDF)

Grafiki (DOC)

Pārskats (PDF)

Olimpiskā lāpa Ziemeļkorejā

Droši vien to var novērtēt kā komunistisko valstu solidaritāti, taču fakts, ka olimpskā lāpa ir paviesojusies Ziemeļkorejas galvaspilsētā Phenjanā (Pyongyang) šokē. Lūk, ir protesti pret Olimpiskās uguns ienešanu TIbetā, taču nav dzirdēts par jebkādiem protestiem pret lāpas ierašanos Ziemeļkorejā.

Ziemeļkorejas iedzīvotāji sagaidīja lāpu tieši tādā veidā, kādā Ķīna vēlētos to redzēt. Bez jebkādām idejām par protestiem, ar skaisti sadzītiem iedzīvotāju tūkstošiem tautas tērpos un ar papīra ziediem rokās.

Līdz ar to, olimpiskā lāpa ir paciemojusies valstī, kurā ir pilns ar koncentrācijas  nometnēm, kurās ir ieslodzīti cilvēki, kas kaut reizi ir pateikuši ko sliktu par režīmu, valstī, kurā valda pastāvīgs bads, notiek publiski nāves sodi un šo sarakstu varētu turpināt.

Ja video nav redzams, spiediet šeit.

Kremļa kadru rotācija – kas vadīs “Gazprom”?

Krievijas premjers Viktors Zubkovs pirmo reizi ir publiski pieļāvis iespēju, ka pēc 7. maija, kad viņa krēslā sēdīsies līdzšinējais prezidents Vladimirs Putins, Zubkovs varētu ieņemt “Gazprom” direktoru padomes priekšsēdētāja amatu.

“Gazprom” direktoru padomes priekšsēdētāja vēlēšanas notiks jūnijā un pats Zubkovs saka: “Ja vēlēšanas noritēs normāli, tad es varētu ieņemt šo amatu”.

Visādā ziņā, šāda amatu rokāde ir vēl nepieredzētu apmēru. Šobrīd “Gazprom” direkoru padomes priekšsēdētājs ir jaunievēlētais Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs. Viņš, tātad, kļūst par prezidentu, Zubkovs aiziet viņa vietā vadīt “Gazprom”, bet Zubkova vietā nāk prezidents Putins.

Pēc teju sensacionālās Zubkova iecelšanas par Krievijas premjeru, Zubkovs pats negaidīti paziņoja par viņa iespējamu kļūšanu par Krievijas prezidentu. Tā tomēr jau bija iestrādāta prakse, ko ieviesa jau Putins – premjers, kurš sāk darbu neilgi pirms prezidenta vēlēšanām, pēc neilgas strādāšanas savā amatā kļūst par prezidentu. Tomēr, Zubkovs toreiz pats sev uzlika noteikumus – uz prezidenta amatu viņš kandidēs, “ja kaut ko man izdosies izdarīt premjera amatā”. Trīs mēnešus vēlāk kļuva skaidrs, ka ar prezidentu kļūs Medvedevs. Tad iznāk, ka Zubkovs nav savu nosacījumu izpildījis – neko nav izdarījis, vai arī vienkārši viņa kandidatūra Kremlī nemaz netika izskatīt. Un radās lielais jautājums: kāpēc Putinam vispār bija vajadzīgs Zubkovs premjerministra kārtā, ja skaidrs bija tautas atbalsts Medvedevam? Tikai tad, kad sāka baumot, ka Zubkova karjera turpināsies “Gazprom”, viss nostājās savās vietās.

“Gazprom” raksturojums un nozīme

“Gazprom”‘ vadītāja amats Kremlī tiek uzskatīts par stratēģiski vienu no vissvarīgākajiem. Kompānija nodrošina 13% no visiem ienākumiem valsts budžetā, bet tā kapitalizācija sasniedz 330 miljardus dolāru.

“Gazprom” ir pasaules lielākā gāzes kompānija pasaulē. Tās galvenie uzņēmējdarbības veidi ir gāzes ģeoloģiskā meklēšana, gāzes un citu energoresursu ieguve, transportēšana, uzglabāšana, pārstrāde un realizācija. Krievijas Federācijai pieder akciju kontrolpakete, tā kontrolē 50.002% no visām akcijām.

“Gazprom” pieder pasaulē lielākās dabas gāzes rezerves. Uzņēmuma daļa pasaules rezervēs ir 17%, Krievijas rezervēs – 60%. Kopējā “Gazprom” gāzes rezervju vērtība tiek lēsta apmēram 180 miljardu dolāru. Kompānijai ir apmēram 20% no visas pasaules gāzes ieguves un 85% no gāzes ieguves Krievijā.

“Gazprom” eksportē gāzi uz 32 pasaules valstīm un turpina savas pozīcijas nostiprināt, būvējot arvien jaunus gāzes vadus un to atzarus. 2006. gadā uz Eiropas valstīm tika eksportēts 161 miljards kubikmetru gāzes, uz Baltijas valstīm – 101 miljards kubikmetru. Kopumā “Gazprom” ir viena no 5 lielākajām enerģētiskajām kompānijām pasaulē.

Bildes no Thewe un Radio Free Europe

Džona Makkeina dīvainības

Situācijā, kad ASV Demokrātu partijas iekšienē notiek sīva cīņa par Klintones vai Obamas iespējām pārstāvēt partiju prezidenta vēlēšanās, Republikāņu partijas kandidāts Džons Makkeins var turpināt mierīgi gatavoties pašām prezidenta vēlēšanām. Žurnāla Newsweek analītiķi nolēmuši parādīt saviem lasītājiem, cik reāli ir Makkeina priekšvēlēšanu solījumi.

Newsweek atzīmē, ka Makkeinam pēdējā laikā ir piemetusies “ārpolitiskā šizofrēnija” – viņa domas un idejas dalās starp neokonservatīvismu un vājprātu. 26. martā Makkeins esot uzstājies ar runu par ārpolitikas jautājumiem Losandželosā un esot izteicis tik radikālas idejas, kādas nav dzirdētas pēdējo 25 gadu laikā. Šajā runā Makkeins ir aicinājis izslēgt Krieviju no G8, vienlaikus paplašinot G8 ar Indiju un Brazīliju, taču apzināti neesot runājis par Ķīnas iekļaušanos G8 klubā.

Makkeina prāt, ASV ir jāizbeidz dialogi ar Krieviju un Ķīnu, tā vietā ir jāpieturās pie šīm lielvalstīm naidīga attiecību modeļa. šī ir atkāpe no tās politikas, kuru jau gadu desmitiem piekopj ASV prezidenti, neatkarīgi no partejiskās piederības. Tā ir arī atkāpe no Krievijas un Ķīnas centieniem integrēt tās rietumu pasaules politiskajā realitātē. Makkeins piedāvā novērsties no vairuma Eiropas un Āzijas valstīm, kuras Vašingtonas darbības varētu novērtēt kā jauna aukstā kara izraisīšanu.

Newsweek novērtē, ka šie Makkeina izteikumi liecina ne tikai par kara pieteikumu Ķīnai un Krievijai, bet arī nostāda ASV pilnīgā opozīcijā nedemokrātiskajām valstīm.

Tālāk Makkeins piedāvā izveidot Demokrātisko valstu līgu, kurai būtu jādara apmēram tas pats, ko šobrīd dara ANO, tikai ar to atšķirību, ka tajā būtu pārstāvētas tikai demokrātiskas valstis. Un šo pieņēmumu raksta autori nosauc par stratēģiski nepamatotu. Kur ir kāds izdevīgums no divu lielvalstu savstarpēja naida? Kā Demokrātisko valstu līga cīniesies ar terorismu, ja tajā netiks iekļautas tādas valstis kā Jordāniaj, Maroka, Ēģipte un Singapūra? Un vispār, kāda jēga būs amerikāņu tautai (un pasaulei kopumā), ja kritīsies ASV ietekme Saūda Arābijā, kura ir galvenais ASV naftas piegādātājs, kamēr ASV ir galēji atkarīga no šī energoresursa?

Par G8 reformēšanas ideju Newsweek eksperti tāpat izsakās atturīgi. Proti, izmainīt G8 struktūru, taču nepieņemt tajā Ķīnu ir dīvaini, jo G8 tika radīts ar mērķi koordinēt savstarpējās darbības, lai risinātu pasaules ekonomikas problēmas. Ar katru dienu problēmu kļūst arvien vairāk – tirdzniecībā, ekoloģijā, finanšu sfērā – tās visas ir jārisina un būtu kļūdaini mēģināt šīs problēmas risināt bez pasaules otrās lielākās ekonomikas iesaistes.

Tas, ko Makkeins dara, viņš cenšās “salīmēt” kopā divus galvenos ārpolitiskos virzienus, kas ir aktuāli Republikāņu partijā. Newsweek gan rezumē, ka tas Makkeinam neizdosies, jo divus pilnīgi pretstatītus politisko virzienu uzskatus nevar apvienot, bet, ja Makkeins pacentīsies kārtīgi to tomēr izdarīt, tad tas novedīs tikai pie iekšējiem konfliktiem ASV un beigās izvērsīsies par kārtējo katastrofu amerikai, kā jau tas reiz izrādījās ar pašreizējā prezidenta Buša pirmo pilnvaru termiņu.

Bilde no Samuel J. Scott

Ukraiņu attieksme pret ES – vairāk pozitīva

Ja tuvākajā svētdienā Ukrainā notiktu referendums par iestāšanos Eiropas Savienībā, 56% valsts iedzīvotāju nobalsotu “par”.  Tādi skaitļi parādās fonda “Демократические инициативы” veiktais pētījums. Referendumā būtu gatavi piedalīties 78% iedzīvotāji, 25% balsotu pret iestāšanos ES, bet 19% bija grūti atbildēt.

Pētījuma autori atzīmē, ka atbalsta ES dinamika ir negatīva, ja salīdzina ar 2007. gada decembri, kad par iestāšanos ES bija gatavi balsot 64% iedzīvotāju, bet pozitīvi, ja salīdzina ar 2005. gadu, kad par iestāšanos ES balsotu 47%.

Cita starpā, pētījuma rezultāti uzrāda, ka tikai 25% Ukrainas iedzīvotāju sevi uzskata par piederīgiem Eiropai. 70% sevi par tādiem neuzskata. Reģionālā dalījumā par eiropiešiem sevi uzskata tikai rietumukrainas iedzīvotāji. Krietni vairāk (52%) ukraiņu sevi uzskata par piederīgiem NVS – reģionāli biežāk par piederīgiem NVS sevi uzskata Donbasa un Krimas iedzīvotāji.

Aptaujā piedalījās 2000 respondentu, statistiskā kļūda nav lielāka par 2.2%. Aptauja veikta pēc Zviedrijas vēstniecības pasūtījuma.

Kārtējo reizi Rietumi ir atmaskoti

Krievijas Pirmais kanāls vakar vakarā parādīja “dokumentālo” filmu “План Кавказ”, kuru ir nofilmējis Kremlim lojālais žurnālists Antons Verņickis. Kārtējo reizi Krievijas TV atmasko rietumu specdienestus: pēc Verņicka teorijas, Krievijas iedzīvotāji beidzot ir uzzinājuši patiesību par to, kā Turcija, Lielbritānija un ASV 90to gadu sākumā centās sadalīt Krievijas Federāciju mazās daļās, kas nepakļautos federālajam centram.

Filma balstās uz kāda Meriha Berkana Jašara (tāpat filmā dēvēts par Abubakaru) stāstu, par kuru tiek pateikts, ka viņš ir dzimis 1948. gadā, čečens pēc izcelsmes, bijušais radio “Brīvība” darbinieks Minhenē, žurnālists un politiķis, kas ir tuvs Turcijas varas ešaloniem. Tā tiek apgalvots Pirmā kanāla mājaslapā.

“17 gadu vecumā Abubakaru savervēja CIP. Tieši tur, toreiz vēl parastais čečenu jaunietis 1967. gadā ieguva savu pseidonīmu, kas kļuva par viņa otro vārdu – Berkans Jaširs. Gandrīz divus gadu desmitus Abubakaru gatavoja aktīvām darbībām Čečenijā”, atmasko Verņickis. Turklāt, Abubakars esot bijis pārliecināts, ka viņa darbības var sagraut PSRS un atnest Čečenijai brīvību.

Abubakars filmā apraksta arī savu iepazīšanos ar Šamilu Basajevu, kas notika 1991. gadā lidmašīnas nolaupīšanas laikā, kā arī atmasko shēmu, kas bija mērķēta uz Krievijas neapstrādāto dimantu pārvešanu uz Čečeniju. Ceturtā daļa šo ienākumu esot nonākuši pie Džohara Dudajeva.

Viens no filmas “sensacionālākajiem” atklājumiem ir stāsts par to, ka nauda, ko čečenu kaujinieki ieguva Čečenijas kara laikā , tika ieguldīta dimanta un zelta atradnēs Āfrikā, no kurām peļņa tiek saņemta vēl arvien.

Kāds Stambulā dzīvojošs Čečens filmā stāsta par to, kā 90to gadu sākumā tika gatavota politiskā platforma Čečenijas atdalīšanai no Krievijas. Finansēja visu šo pasākumu vairākas valstis: Francijā tika drukātas vēl neatzītas Čečenijas Republikas Ičkērijas pases, bet Vācijā drukāja naudu, kas pat vizuāli esot bijusi līdzīga dolāram – zaļā krāsā.

Runājot par rietumiem, Abubakars apgalvo, ka specdienestiem Čečenijas neatkarība bija vienaldzīga, viņi darbojās tikai savu mērķu dēļ.

Kā viens no iesaistītajiem šaubīgajos darījumos Čečenijā tiek minēts Boriss Berezovskis. Kurš gan cits, jo Berezovski tagad vaino visā, kur vien to var izdarīt.

“Plāns “Kaukāzs” darbojas vēl šodien”, – filmas beigās saka Verņickis.

Portāls “Избранное” ziņo par citiem žurnālista Antona Verņicka sasniegumiem. Viens no spilgtākajiem viņa darbiem ir sižets par to, kā liberālās partijas “Яблоко” vadītājs cenšās nodrošināties ar geju kopienas atbalstu, nonākot pat līdz tam, ka partijas līderis Grigorijs Javlinskis esot meklējis plastikas ķirurgu palīdzību, lai nezaudētu savu pievilcību šīs elektorāta daļas acīs.

2006. gadā prezidents Putins apbalvoja Verņicki ar ordeni “Par nopelniem Tēvijas labā” kā pateicību par milzīgo ieguldījumu masu mediju attīstībā.

RTVi sižets par filmu (ja nav redzams spiediet šeit):

Filma pilnā apjomā ir skatāma iekš Rutube.

Pirmā daļa

Otrā daļa

Ķīnas pirātisma iespaidīgās izpausmes

Krievija ir nopietni satraukusies par to, ka Ķīnas ražotās iznīcinātājlidmašīnas J11 ir Krievijas ražotās Су-27СК kopijas. Krievija tagad draud ķerties klāt juridiskajiem mehānismiem, lai aizstāvētu savu intelektuālo īpašumu.

Krievijai šis Ķīnas gājiens var dārgi izmaksāt. Ja ķīnieši iemācīsies šo lidmašīnu ražot sērijveidā, tad tā viegli izstums Krieviju no trešo valstu tirgus.

Krievija reiz sev bija uzstādījusi mērķi kļūt par vienu no nopietnākajiem spēlētājiem Ķīnas ieroču tirgū, taču tagad, kad Ķīna pati var sākt ražot identiskas lidmašīnas, šīs mērķis ir ieguvis jaunu skaņu. Krievi kādreiz cerēja, ka lai izstrādātu savus reaktīvos dzinējus, kas būtu iznīcinātājiem piemērots, ķīniešiem būs vajadzīgi vairāk kā 10 gadi, taču Ķīna ar šo uzdevumu ir tikusi galā krietni īsākā termiņā.

Šādas lidmašīnas Krievija Ķīnai piegādā jau no 1992. gada, bet 1995. gadā tika noslēgta vienošanās par 200 lidmašīnu piegādi. Līdz 2003. gadam Krievija bija piegādājusi 95 lidmašīnas, taču pārējās Ķīna atteicās pirkt un lauza līgumu. Oficiālais iemesls toreiz tika minēts šāds: Су-27 ir pārāk ierobežotas kaujas spējas, bet 2007. gadā tika prezentēts Ķīnas ražotais J11B, kas ir gandrīz pilnīga Су-27 kopija.

Krievijas ražoto ieroču kopēšana ir diezgan izplatīta lieta. Pēc Krievijas aplēsēm, katru gadu vismaz 2 miljardus dolāru tiek zaudēti dēļ viltotiem kalašņikova automātiem. Kādreiz kalašņikovus varēja legāli ražot 18 valstīs uz licenzes pamata, taču šo pilvaru termiņi beidzās jau 1990. gadu sākumā.

Sīkāk var lasīt šeit: “Независимая газета”, “Ведомости”, “Росбалт”.

Bilde no Sinodefence

Olimpiskās spēles Krievijā

Šodien Krievijas premjers Viktors Zubkovs kopā ar Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) vadību Sočos iepazīsies ar to kā notiek gatavošanās 2014. gada Ziemas olimpiskajām spēlēm Krievijas kūrortpilsētā Sočos.

Zubkovam ir uzdevums: pārliecināt SOK vadību, ka olimpisko celtņu būvniecības darbi sāksies tuvākajos mēnešos, turklāt ir jāpārliecina SOK arī par to, ka Olimpisko spēļu rīkotāju vadības maiņa netraucēs savlaicīgai spēļu norises vietas attīstībai.

Pagājušajā nedeļā tika nomainīts valsts kompānijas “Олимпстрой” vadītājs, kas atbildēja par sporta un infrastruktūras celtņu būvniecību. Pēc tam, kad pusgadu kompānijas vadībā bija Semens

Vainštoks, viņu nomainīja Viktors Kolodažnijs, kurš līdz šim bija Soču mērs. Vainštoks esot aizgājis no amata pats, neoficiāli ir zināms, ka viņš esot sapratis, ka laicīgi Krievijā neko uzcelt nevarēs, jo ir virkne neatrisinātu jautājumu.

Soču Olimpiskās spēles cieši saistās ar Vladimira Putina vārdu, kurš 2007. gada jūlijā, pats ieradās Gvatemalā, lai pārliecinātu SOK, ka spēles ir jārīko Krievijā. Līdz ar to, no topošā Krievijas

premjera var sagaidīt, ka tieši viņš uzraudzīs visu, kas ar spēlēm ir saistīts. Taču līdz šim Sočos nav uzcelta neviena ēka, kas būtu saistīta ar Olimpiādi.

Būtībā neko jaunu Sočos SOK pārstāvji neredzēs. Turklāt, kad SOK pārstāvji viesojās Krievijā iepriekšējo reizi, tad visi Soči bija izkarināti ar Olimpisko spēļu simboliku. Šobrīd, 14 mēnešus vēlāk, nebūs pat to – tā vietā būs jebkāda veida reklāma, kurai arī olimpiādi nav nekāda sakara.

Un gluži tāpat kā iepriekš, SOK pārstāvji tiks vazāti pa skatu laukumiem, kur atkal viņiem rādīs: te mums būs hokeja arēna, bet te – šaušanas vieta biatlonistiem.

Ekologiem ir bažas par Olimpisko būvniecības darbu ietekmi uz vidi, taču jau tagad ir pateikts, neko neviens nemainīs, tā vietā ir citi veidi, kā vides problēmas atrisināt.

Beigās visinteresantākais: par Pekinas olimpiādi stāsta briesmu stāstus, ka tur tiek pārvietoti iedzīvotāji, kuriem tiek atņemti mājokļi, lai to vietā varētu vēl uzcelt ēkas, kas ir nepieciešamas olimpiādes norisei. Krievijā notiek tas pats, taču likums, kurš sankcionēja zemju izņemšanu no privātīpašuma un nodošanu valstij, tagad jau ir attiecināts ne tikai uz Sočiem, bet gan uz visu Krieviju. Praksē tas nozīmē, ka Pitālovā (piemēram) varēs noņemt zemi kādam privātīpašniekam un ar paziņojumu, ka zeme ir vajadzīga Soču olimpiādei, to atsavināt par labu valstij.

Sīkāk var lasīt “Газета GZT.ru”.

Klintone: Viņš uzvarēs

ASV senatore Hilarija Klintone trešdien paziņoja, ka viņas sāncensis uz ASV prezidenta amatu, Demokrātiskās partijas kandidāts Baraks Obama varētu rudenī sākt vadīt Balto namu, tādā veidā pierādot, ka viņu pārstāvētā partija varētu vēlēšanās uzvarēt.

“Jā, jā, jā”, pateica Klintone kampaņas debašu laikā, kas risinās pirms praimerīzes Pensilvānijas štatā, uz jautājumu vai Obama varētu uzvarēt. Obama, atbildot uz līdzīgu jautājumu paziņoja, ka Klintone var uzvarēt un viņš to jau agrāk ir uzsvēris, lai gan iepriekš Obama nav bijis tik pārliecināts Klintones uzvarā un ir noliedzis šādu perspektīvu, ziņo AP.

Aptaujas tikmēr rāda, ka jebkurš no Demokrātiskās partijas kandidātiem (Klintone vai Obama), prezidenta vēlēšanās uzvarētu republikāni Džonu Makkeinu. Tā liecina Gallup veiktā aptauja pēc laikraksta USA Today pasūtījuma. Atbildot uz jautājumu pēc shēmas “ja vēlēšanas notiktu šodien”, kandidātu pārī Obama-Makkeins uzvarētu Obama, iegūstot 46% balsu, bet par Makkeinu balsotu 43%, ziņo ИТАР-ТАСС.

Pārī Klintone-Makkeins atšķirība būtu tikai viens procents. Klintone savāktu 46%, bet Makkeins 45% balsu.

Savukārt, citā aptaujā, kas tika veikta Demokrātiskās partijas piekritēju vidū, Obama ir krietni populārāks par Klintoni: attiecīgi 51 un 38 procenti.

Kas kopīgs Krievijai un Nigērijai?

Tieši pirms gada Nigērijā tika veikta varas nodošana – bijušais prezidents izvēlējās savu pēcteci un nosauca viņu par savu amata mantinieku. Tieši tāpat kā Krievijā, toreizējā prezidenta izvēle tika apstiprināta vēlēšanās, kurās prezidents tika uzskatīts par nacionālo līderi. Tomēr, gadu pēc vēlēšanām, šis modelis cieta sakāvi: amata mantinieks, jaunais prezidents vairs negribēja kalpot sava patrona vēlmēm un visa rezultātā bijušais prezidents tika atzīts par visas Nigērijas valsts vēsturē lielāko zagli.

Krievijas žurnāls Esquire ir publicējis Krievijas un Nigērijas politisko sistēmu salīdzinošu analīzi un kopumā tiek atzīts, ka atšķirības nemaz nav tik lielas.

Nigērija un Krievija ir līdzīgas valstis, gan pēc politiskās sistēmas gan arī pēc to ekonomiskajiem rādītājiem. Gluži tāpat kā Krievijai, Nigērijai ekonomika balstās uz ienākumiem no naftas tirdzniecības un abām valstīm ir raksturīgas vājas politiskās institūcijas.

Ir izdota arī grāmata par šo tēmu: “А чем Россия не Нигерия?”, kurā šīs abas valstis tiek nostādītas blakām kā identiskas, ja skatās pēc ekonomikas attīstības scenārijiem. Šajā grāmatā tāpat tiek analizēti korupcijas iemesli un izskaidrots, kāpēc šo ar naftu pārbagāto valstu iedzīvotāji dzīvo nabadzībā, investīvijas ir mazas, bet viss naudas kapitāls tiek novirzīts uz rietumu bankām.

Un beigās vēl viena interesanta ziņa. 2006. gada decembrī BBC veica pētījumu (PDF) 33 valstīs visā pasaulē ar  mērķi parādīt, kā cilvēki pasaulē vērtē lielvalstis, kas mēģina noteikt pasaules politiskos procesus. Toreiz visnegatīvāk tika novērtēta  Irāna, tai sekoja ASV, bet trešo vietu ieņēma Krievija. Visvairāk negatīvu vērtējumu Krievija saņēma Somijā,  bet no visām 33 pasaules valstīm vispozitīvāk Krieviju novērtēja tieši Nigērjas iedzīvotāji.