Diktatora aizstāvji

Piektdien ANO Drošības padome lēma par sankcijām pret Zimbabves diktatora Roberta Mugabes režīmu. Mugabe valsti vienpersoniski ar represiju palīdzību vada jau 28 gadus. Starptautiskā sabiedrība asi reaģēja uz notikumiem Zimbabves prezidenta vēlēšanās, kad opozīcijas kandidāts Morgans Tsangiraji atteicās piedalīties vēlēšanu otrajā kārtā. Savu lēmumu opozīcijas pārstāvis pamatoja ar nevēlēšanos pakļaut savus atbalstītājus briesmām, uzsverot, ka pēdējo mēnešu laikā pirms vēlēšanām tika nogalināti vairāk kā 70 cilvēku.

Rezolūciju par sankciju noteikšanu izvirzīja ASV, to atbalstīja rietumvalstis, bet Krievija un Ķīna uzlika šai rezulūcijai veto, kas apturēja tālāko lēmuma virzību. Tagad rietumi ir neizpratnē – nedēļu pirms balsojuma Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs solīja rezolūciju atbalstīt.

Rezolūcija paredzēja ieviest embargo attiecībā uz ieroču pārdošanu Zimbabvei, finanšu sankciju ieviešanu un prezidenta Mugabes un viņam pietuvināto personu pārvietošanās tiesību ierobežošanu. Galvenais rezolūcijas mērķis bija vardarbības, kas pavadīja prezidenta vēlēšanas, nosodīšana.

Taču Krievijai atkal kaut kas nepatika. Līdzīgi kā Kosovas neatkarības un Irānas kodolprogrammas gadījumos, Krievija noraidīja visas rezolūcijas, kas ir šoreiz izsaucis ASV vēstnieka ANO dusmas, nonākot līdz tam, ka ir sekojis paziņojums par Krievijas kā G8 partnera neuzticību. Krievija gan uzsver, ka tā nosoda vardarbību, taču absolūti iebilst pret to, ka ANO DP iejaucas valstu iekšējās lietās. Putina un Medvedeva Krievija asi iestājās pret šādu iejaukšanos, tādēļ tā jau iepriekš ir noraidījusi līdzīgus priekšlikumus: dažādas deklarācijas par Tibetu, tā aizstāv Baltkrievijai vērstos Rietumu uzbrukumus, kā arī aizstāv Vidusāzijas valstis – visas, kas ir tās ietekmes sfērā.

The Times šodien precīzi raksturo notikušo: agrāk, ja krievi teica “nē”, tad tas arī nozīmēja “nē”. Tagad tas var nozīmēt arī  “jā” un “varbūt”.

Olimpiskā lāpa Ziemeļkorejā

Droši vien to var novērtēt kā komunistisko valstu solidaritāti, taču fakts, ka olimpskā lāpa ir paviesojusies Ziemeļkorejas galvaspilsētā Phenjanā (Pyongyang) šokē. Lūk, ir protesti pret Olimpiskās uguns ienešanu TIbetā, taču nav dzirdēts par jebkādiem protestiem pret lāpas ierašanos Ziemeļkorejā.

Ziemeļkorejas iedzīvotāji sagaidīja lāpu tieši tādā veidā, kādā Ķīna vēlētos to redzēt. Bez jebkādām idejām par protestiem, ar skaisti sadzītiem iedzīvotāju tūkstošiem tautas tērpos un ar papīra ziediem rokās.

Līdz ar to, olimpiskā lāpa ir paciemojusies valstī, kurā ir pilns ar koncentrācijas  nometnēm, kurās ir ieslodzīti cilvēki, kas kaut reizi ir pateikuši ko sliktu par režīmu, valstī, kurā valda pastāvīgs bads, notiek publiski nāves sodi un šo sarakstu varētu turpināt.

Ja video nav redzams, spiediet šeit.

Tibetas olimpiskās spēles

Saprast, kas īsti notiek Tibetā, vēl joprojām īsti nevar. Vakar visas dienas garumā varēja lasīt pretrunīgas ziņas, ka paralēli karaspēka ievešanai Tibetas galvaspilsētā Lhasā, dzīve tur esot atgriezusies “normālā gultnē”. Citi ziņu avoti deva signālus par šāvieniem pilsētā, bet šodien var lasīt detalizētus aprakstus kā tur tiek ieviesta kārtība. Būtiskākais jautājums šobrīd ir nevis “vai Ķīna pārtrauks nemierus”, bet gan “kādā veidā tas notiks”. Par nekādu demokrātiju Ķīnā, acīmredzot, var nesapņot. Youtube (pēc tam, kad tur parādījās video no Tibetas) Ķīnas varas iestādes ir nobloķējušas, bet Lhasā žurnālistu klātbūtne ir galīgi nevēlama.

The Times šodien ziņo, ka Ķīnas armijas karavīri demonstratīvi pa Lhasas ielām esot dzinuši vairākus desmitus rokudzelžos saslēgtus cilvēkus, kas ir arestēti par piedalīšanos nemieros. Tas notika īsi pirms Ķīnas valdības izteiktā galīgā termiņa, kad demonstrantiem bija iespēja brīvprātīgi padoties varas iestādēm, iztecēšanas. Pa pilsētas galvenajām ielām brauca kravas mašīnas un apmēram 40 abu dzimumu cilvēki, saslēgti rokudzelžos. Aiz katra apcietinātā gāja kareivis, kas turēja arestantu aiz kakla, lai tas ietu ar nodurtu galvu. Paralēli caur skaļruņiem kareivji atskaņoja aicinājumus nemierniekiem padoties. Tai pat laikā Ķīnas drošības dienestu darbinieki pārmeklēja visas, bez izņēmumiem, mājas, meklējot demonstrantus. Ja kāds iedzīvotājs nevarēja uzrādīt personu apliecinošus dokumentus, sekoja tūlītējs arests.

Ķīnas varas iestādes, protams, visos nemieros vaino Dalailamu. Tā ziņo aģentūra “Xinhua”, kura atsaucas uz vietējās valdības paziņojumu. Šajā paziņojumā ir teikts, ka ĶTR Tibetas autonomā apgabala vadības rīcībā ir pietiekami pierādījumi, kas liecina, ka sabotāžu Lhasā ir organizējusi Dalailamas grupa.

Krievijas Ārlietu ministrija tikmēr ir nākusi klajā ar paziņojumu, kurā tā aicina nepolitizēt nemierus Ķīnas Tibetā, sakarā ar vasaras Olimpisko spēļu norisi. Ļoti labs aicinājums – nepolitizēt politiskus nemierus.

Par olimpiskajām spēlēm, it sevišķi par to boikotēšanu runājot, pats Dalailama ir aicinājis tās neboikotēt, taču jautājums paliek atklāts. Tibetas nemieri vēljoprojām ir lieliska iespēja Ķīnai parādīt, ka variācija par Pekinas olimpisko spēļu logotipa rašanos ir slikts un nepamatots humors. Vairāk vai mazāk ir skaidrs, ka neviena valsts šīs spēles neboikotēs (ja vien nenotiks pamatīga asinsizliešana), kaut vai dēļ Ķīnas ekonomiskās ietekmes pasaulē, līdz ar to atliek jautājums par individuālajiem sportistiem.

Īsa informācija par Tibetas problēmu

Tibetas neatkarības problēma ir viena no visasākajām, ar kurām nākas saskarties Ķīnai. Pekina turpina uzstāt, ka Tibeta ir Ķīnas vēsturiskā sastāvdaļa, kamēr Tibeta turpina tiekties pēc neatkarības.  Tibeta tika okupēta 1950. gadā, bet 16. Dalailama savā dzimtenē nodzīvoja līdz 1959. gadam, kad reģionā izcēlās sacelšanās pret Ķīnas karaspēka klātbūtni. Kopš tā laika Dalailama kopā ar 150 tūkstošiem citu tibetiešu dzīvo Indijā, tur bāzējas arī Tibetas trimdas valdība, kas cīnās par reģiona neatkarību, taču uzsver, ka šis mērķis ir jāpanāk tikai mierīgā ceļā. Ķīnas varasiestādes Dalailamu uzskata par “separātistu, kurš cenšas atdalīt Tibetu no tās dzimtenes” un ir izvēlējušās savu Tibetas garīgo līderi.